Būvniecības kultūra Eiropā

Būvniecības kultūra Eiropā

Eiropa ir vienīgā vieta pasaulē, kur sastopams tik blīvi izvietots izcils būvētais mantojums. To visvienkāršāk pierāda UNESCO pasaules mantojuma saraksta objektu atspoguļojums kartē. Eiropa ir devusi profesionālās arhitektūras pirmsākumus un gadsimtiem ilgi diktējusi arhitektūras modi. Tūristi no visas pasaules dodas uz Eiropu, lai apbrīnotu fantastiskus pilsētbūvniecības šedevrus, baznīcas, muižas, pilis, teātrus, senās industriālās būves, sajustu to īpašās vērtības un noskaņas starojumu. Eiropa šo vērtību saglabāšanai ir veltījusi ievērojamas pūles. Īpaši kopš 1975.gada, kad Eiropas Padome organizēja Eiropas arhitektūras mantojuma gadu, sabiedrībā būtiski ir mainījusies attieksme pret būvētā mantojuma vērtību. Eiropas Padome, iesaistot arī citas starptautiskās institūcijas, uzbūvēja uz demokrātiskiem principiem balstītu Eiropas valstu kultūras mantojuma profesionālās sadarbības platformu, kura ir radījusi vairākas starptautiskas konvencijas, virkni rekomendācijas, augstas raudzes ekspertu palīdzības modeli jaunajām dalībvalstīm, veiksmīgi ir noteikusi mantojuma saglabāšanas toni. Tā rezultātā gandrīz visas Eiropas valstis ieguva savstarpēji saprotamu kultūras mantojuma saglabāšanas filozofiju, sakoptāku kultūrainavu, profesionālāku kultūras vērtību uzturēšanas un kopšanas darbu, lielāku uzmanību kultūrvēsturisko vērtību izpratnei, atzīšanai. Šī sistēma savu kulmināciju sasniedza 2005. gadā, brīdī, kad tika izstrādāta un pieņemta Faro konvencija “Kultūras mantojuma vērtība sabiedrībai”.

Tomēr tā ir tikai “lapas” viena puse. Ir arī situācijas skarbās realitātes puse. Mūsdienu būvindustrija jau sen diktē telpiskās vides attīstības spēles noteikumus. Vide, kurā mēs dzīvojam, strauji mainās. Ainava pārvēršas, iegūstot jaunus vaibstus, tiek noārdīta vecās un veidojas jaunas apbūves teritorijas. Būvēto mantojumu apdraud pati būvniecība. Vēsturiskai apbūvei arvien vairāk piekļaujas jaunā apbūve, kas ar savu pārspīlēto mērogu un tieksmi izrādīties vairs neļauj elpot vēsturiskajiem šedevriem. Dažkārt šķiet, ka jaunā apbūve grib atņemt un baudīt arhitektūras mantojuma vairāku gadsimtu laikā nopelnīto uzmanību. Seno vērtību klātbūtne jaunās būvniecības pasūtītājiem liekas ļoti svarīga. Pasūtītājs senās vietas nozīmi, elementus un to radīto auru grib izmantot jaunajām būvēm, bet pēc tam no vēsturiskajām liecībām bieži atteikties. Savukārt jaunās apbūves teritorijas tik bieži tiek radītas bez estētiskajām kvalitātēm – bez dvēseles. Ja uzmanīgi analizējam būvindustrijas darbību, tad varam redzēt kā atsevišķās vietās pati industrija nosaka, kad, kur un ko būvēt. Politiķi bieži kļūst par instrumentu kādu vajadzību realizēšanai, nevis kā kvalitatīvas attīstības ideju balstītāji un nesēji. Sistēma, kas visaptveroši varētu stāties pretī telpiskās vides kvalitātes noplicināšanai praktiski neeksistē. Politiķi pat, reformēšanas un taupības drudzī, Eiropas Padomes radīto aktīvo kultūras mantojuma sadarbības sistēmu ir sagrāvuši, atstājot tikai vārgas atskaņas.

Ceļojot pa Eiropu ar mērķi neskatīt tikai skaistās vietas, mēs ieraugam ļoti lielu būvniecības kultūras atšķirību. Jūsmojumu par fantastisku ainavu, skaistiem vēsturiskiem arhitektūras šedevriem pārtrauc nospiedošas haotiskas apbūves teritorijas, kur telpiskās vides izveidojuma bezjēdzību papildina uzmācīgas reklāmas. Šajās vietās būvēm nav nekā kopīga ar jēdzienu arhitektūra, savukārt noplukušās reklāmas drīzāk dod atbaidošu efektu. Dažkārt liekas, ka šādās vietās notiek sacensība par neglītākā iespaida radīšanu. Mēs būvējam katastrofu nākotnei. No vienas puses varētu uzskatīt, ka ietekmes sfēras ir sadalītas vēsturiskajā vidē un no jauna attīstāmās teritorijās – savstarpējiem konfliktiem nevajadzētu būt. Tomēr tā nav un šāds dalījums arī teorētiski pat labā izpildījumā ir vissliktākā pieeja. Eiropas ainava jāuztver kā vienota telpa ar katras vietas īpatnībām, savu identitāti. Kultūras mantojuma slānis sastopams visur, jautājums ir tikai, vai mēs vēlamies to ieraudzīt. Arī jaunās būvniecības iespējas ir visur, jautājums ir kur, ko un kā mēs būvējam. Blakus veiksmīgiem mūsdienu arhitektūras un dizaina risinājumiem, kas veido pievienotu vērtību konkrētām vietām, ir tik daudz negatīvu piemēru. Vienas no pasaules skaistākajām pilsētām – Vīnes, jumtu ainava ir izkropļota, Belvederas pils īpašo ainavu papildinās jaunu ambīciju neizteiksmīgi būvapjomi, ar bezkaunīgu lozungu būvju reklāmā “Vīnes jaunās ikonas”. Daudzu Eiropas vēsturisko pilsētu, tostarp Viļņas, Tallinas, Stokholmas, Oslo u.c. vēsturiskajos centros arvien aktīvāk sevi piesaka augstbūves, kas maina pilsētu siluetus un apbūves mērogu. Rūpnieciskajās būvēs arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta tikai tehnoloģijām, par estētiku nedomājot. Polijas automaģistrāļu ainava ar aktuālu un aizmirstu reklāmu mežu, sīkbūvēm, ne vienmēr izprotamo labiekārtojumu pārāk daudzās vietās demonstrē pārprastu demokrātijas visatļautību. Daudzās valstīs Izteikti lielākās daļas mūsdienās būvētās vides kvalitāte kļūst arvien pieticīgāka, dominē ikdienas dzīves pamatvajadzības to elementārā izpratnē, attālinoties no kultūras. Arī Eiropas struktūrfondu finansētie projekti pārsvarā gadījumos ar arhitektūras un dizaina garšu lepoties nevar. Kaut arī būvniecības iepirkumos eksistē sacensība, iegūtais lētākais rezultāts ir tikai  šķietams. Parasti notiek elementāru būvizmaksu salīdzināšana, bet netiek ņemts vērā cik izmaksās būves uzturēšana, kāds ekspluatācijā būs tās izmantotās enerģijas patēriņš, kādu slodzi uz apkārtējo vidi izraisa ēkā iebūvēto materiālu izražošana, piegāde, cik ilgi būve būs spējīga pastāvēt un kādu ietekmi uz vidi radīs tās utilizācija nākotnē. Pārāk maz tiek domāts vai konkrētā vieta ar savām īpatnībām jauno apbūvi vispār ir spējīga organiski pieņemt.

Aizsargājamās kultūras mantojuma teritorijās situācija ir optimistiskāka – kopumā ir garantēta noteikta kvalitāte, tomēr vērojami arvien lielāki mūsdienu būvniecības centieni ieņemt kultūrvēsturisko vidi.

Var jau uzskatīt, ka viss ir kārtībā, telpiskajā vidē notiek pārmaiņas, nekas nav mūžīgs, pieejai jābūt pragmatiskākai. To, kas nav piemērots pastāvēšanai, nākotnē nojauks – tāda ir mūsdienu dzīves ritma jaunā realitāte. Tomēr šāda filozofija pazemina cilvēka dzīves kvalitāti, izplata vienaldzības vīrusu un grauj gadsimtiem izcīnīto Eiropas kultūrtelpas konkurētspēju.

Lai arī vērojama vispārējā ainavisko elementu kārtība Latvijā, arī pie mums vietām ir konstatējams arhitektoniski telpiskās vides kārtības un estētikas trūkums. Arhitektūra bez arhitektūras un dizains bez dizaina Latvijas telpiskajā vidē arī ir sastopama parādība. Vietās, kur ir iedibināta cita, smalkāka telpiskās vides struktūra un jau izveidotas sabiedrībā atzītas kvalitātes, pārspīlēti jaunie būvapjomi rada disharmoniju. Tā galvenokārt gan bija slimība padomju periodā. Arī mūsdienās sastopami centieni ātras peļņas interesēs radīt apbūves kvadrātmetrus un kubikmetrus, kur cilvēka dzīves kvalitātes kritēriji ilgtermiņa perspektīvā paliek pēdējā vietā. Led reklāmu laukumi arvien vairāk iespiežas harmoniski noskaņotā arhitektoniski telpiskajā vidē un ar savu žilbinošo spožumu cilvēka uztverē pārkārto orientierus. Arhitektūras un mākslas vērtības kļūst par reklāmu fonu vai to piestiprinājuma vietu. Dažkārt mūsdienu arhitektūras vai dizaina risinājumi ir gribēti tikai kā iepakojums citu interešu vajadzībām. Mēs, priecājoties par ietinamo papīru un rozā lentītēm, nedrīkstam nepamanīt dāvanas patieso saturu! Diemžēl būvniecības kultūrā mēs vairāk dzīvojam uz pagātnes un nākotnes rēķina.

Ko darīt? Vienu pareizo recepti nav iespējams uzrakstīt. Tomēr, meklējot likumsakarības un izmantojot pašas būvniecības pieredzi, var radīt priekšnoteikumus situācijas uzlabošanai. Vispirms jātiek skaidrībā, vai mēs problēmas minētajā jomā saskatām, vai tās mūs uztrauc, vai mēs patiesi vēlamies pārmaiņas, esam tām gatavi un kuras ir tās interešu grupas, kuras vēlas kaut ko mainīt? Šo problēmu ir pacēlusi kultūras mantojuma nozare, kas liecina vismaz par šīs jomas speciālistu atbildīgāku un plašāku skatījumu.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde divdesmit gadus ir pievērsusi uzmanību kultūras mantojuma attiecībām ar mūsdienu arhitektūru, mākslu un dizainu. Jau 1999. gadāinspekcija organizējasemināru “Kultūras mantojums, māksla un sabiedrība”,2000. gadāstarptautisku konferenci, kur tika pieņemta „Rīgas harta par autentiskumu un vēsturisko objektu atjaunošanu kultūras mantojuma kontekstā”, 2002. gadā diskusiju “Par plānošanas problēmām un jauno apbūvi pilsētu vēsturiskajos centros” un starptautisku konferenci „Mūsdienu arhitektūra un dizains pilsētu vēsturiskos centros”, 2007. gadā starptautisku semināru ”Pilsētu vēsturisko centru saglabāšana un attīstība”, 2008. gadā diskusiju “Pilsētvides dizaina kvalitāte pilsētu vēsturiskajos centros”, 2009. gadā, izmantojot Francijas tramvaja plānošanas un dizaina piemērus, semināru “tramvaju satiksmes attīstība pilsētu vēsturiskajos centros”, 2010. gadā 4. Baltijas jūras reģiona kultūras mantojuma forumu „Kultūras mantojums – mūsdienu izaicinājums”, 2012. gadā Francijas - Latvijas lekciju ciklu veltītu kultūras mantojumam, arhitektūrai un ainavai „Dzirde-garša-tauste-redze", 2015. gadā Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības ietvaros starptautisko konferenci „Kultūras mantojuma, mūsdienu arhitektūras un dizaina mijiedarbība.” Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija jau ilgstoši ir akcentējusi telpiskās vides kvalitāti, veidojot tiltu starp kultūras mantojumu, mūsdienu arhitektūru un dizainu, ir centusies bruģēt ceļu starpdisciplināri plašāka skatījuma izaugšanai.

Kā spilgts starptautiskas izpratnes apliecinājuma pavērsums ir 2018. gada 22. janvārī pieņemtā Davosas deklarācija. Šveices kolēģu paveiktais ir panākums visai Eiropai. Tas gan ir tikai labas cerības stars, kas var izdzist, ja nesekos Eiropas valstu un starptautisko institūciju aktīva un nepārtraukta rīcība. Politiķiem dienaskārtībā ir daudz prioritāšu. Vai būvniecības kultūra būs jaunā prioritāte? Ja patiesi jā, tad iespējams, to virzīt kā izaicinājumu ar ļoti būtisku ietekmi visas sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanā. Ir pienācis laiks politiskajā dienaskārtībā runāt ne tikai par skaistām, ikoniskām, ar tūristiem pārpildītām vietām, bet aizvien vairāk – par būvniecības kultūru, arhitektūras kvalitāti, par to, ar kādu meistarību tiek papildinātas iepriekšējo paaudžu radītās vērtības un ar kādu atbildību mēs attiecamies pret jaunām apbūvējamām teritorijām.

Būvniecība nav tikai būvizstrādājumu lietošana, konstruktīvie risinājumi un drošība, bet būtiskākais – vietas starpdisciplināra izpratne un risinājuma radoša ideja, kas orientēta uz cilvēka dzīves kvalitāti. Kultūras mantojums saskarsmē ar mūsdienu būvniecību ir trausls. Pārāk bieži mūsdienu arhitektūra ir noārdījusi kultūrvēsturiskas vērtības, bet dažkārt kultūras mantojums vēsturiskā vidē ir nepamatoti liedzis parādīties laikmetīgai arhitektūrai. Rezultātā kompromiss tiek meklēts imitācijā, vēsturisku stilu atdarinājumos, kaut gan visbiežāk to pieprasa paši arhitektūras patērētāji – pasūtītāji. Būs skaisti, droši, pārbaudīti un senlaicīgi. Te mēs nonākam pie arhitektūras klienta iekšējās filozofijas, ar kuru nedrīkst nerēķināties. Cilvēks cenšas identificēt sevi ar kultūras mantojumu, tradicionālām un pārbaudītām vērtībām. To vajag ļaut darīt, tikai profesionāli skaidrojot un pārliecinot, kāda ir starpība starp oriģinālu, kopiju un imitāciju. Jo mazāk būs atbalstītas kopijas, jo vairāk sabiedrība centīsies saglabāt oriģinālu. Tad mēs iegūsim vairāk patiesa mantojuma cienītājus un dosim attīstības iespēju arī kvalitatīvām mūsdienu laika diktētām izpausmēm. Kultūras mantojuma, mūsdienu arhitektūras un dizaina līdzāspastāvēšanā ir nepieciešams smalkāks dialogs, kur gadsimtos radītām vērtībām tiek piešķirta nozīme un parādīta cieņa, savukārt iejūtīga un kvalitatīva mūsdienu arhitektūra un dizains kļūst par jaunu pievienotu vērtību. Mūsdienu arhitektiem un dizaineriem darbojoties ar kultūras mantojumu piepildītā vidē, jāprot nodibināt labu dialogu ar pagātni un ambiciozu īstermiņa projektu gadījumos biežāk ir jābūt spējīgiem klientam pateikt nē, aicinot uz saudzīgu vērtību kopšanu. Tas vispirms ir profesionālās ētikas jautājums. Bez arhitektūras un dizaina klātbūtnes nav iespējama kvalitatīva būvniecība. Diemžēl mūsdienu laba arhitektūra un dizains lielākoties gūst atzinību vienīgi profesionāļu aprindās. Pārāk maza ir kvalitatīvas arhitektūras patērētāja paaudze. Pat politiķu lielākā daļa ar arhitektūras un dizaina gaumi lepoties nevar. Laba arhitektūra un dizains var rasties tur, kur tā tiek gaidīta. Pasaules arhitektūras kvalitatīvākā daļa ir radusies tāpēc, ka tās pasūtītājiem bija izpratne un ambīcijas. Tā nav vienaldzība, kas pasaulē radījusi tik daudz šedevrus. Arhitektūra visos līmeņos vairāk ir jāuztver arī kā atbildība pret nākotni, kā māksla veidot kvalitatīvu cilvēka dzīves telpu. Šodien īpaši jāuzsver pasūtītāja, ne tikai arhitektūras radītāja, atbildība.

Uzskatu, ka vistuvākajā nākotnē situācijas uzlabošanai vēlamas šādas aktivitātes:

Starptautiskā līmenī vairāk jādomā par kultūru būvniecībā, kultūras jēdziena plašākā izpratnē. Šai disciplīnai aktualizēts jauns nosaukums – “būvniecības kultūra” vai “būvkultūra”. Būvniecības kultūrai jākļūst par regulāri skatītu starpdisciplināru prioritāti politiskajā dienaskārtībā.

  1. Eiropā nepieciešami plašāki pētījumi un informācijas apmaiņa par likumsakarībām un labas prakses piemēriem būvniecības kultūras stiprināšanā, arvien uzlabojot (patiesībā radot jaunu) speciālistu un citu atslēgas personu sadarbības platformu.
  2. Eiropas Savienības struktūrfondu finansētajiem objektiem visos gadījumos jādemonstrē labākās prakses ieviešana kvalitatīvas telpiskās vides veidošanā. Dodot naudu, var pieprasīt un diktēt arī kvalitāti;
  3. Jāizveido profesionālas sadarbības struktūra (tīkls), kas šo prioritātes aktualitāti starptautiskā līmenī uztur, nemitīgi izstrādā jaunus priekšlikumus un seko līdzi valstu aktivitātēm;
  4. Iespējams, jādomā par jauna starptautiska tiesību akta (konvencijas) izstrādi būvkultūras attīstībai.

Valsts līmenī Latvijā jāpalielina arhitektūras un dizaina loma mūsdienu būvniecības procesā.

  1. Jāizstrādā un jāpieņem jauns likums, kas veicina labvēlīgus apstākļus (priekšnoteikumus) kvalitatīvas arhitektūras radīšanai. Šāda likuma izstrāde ir bijusi jau ierosināta kopš 2002. gada, šobrīd darbs ir aktivizējies, bet iestrēdzis diskusijās;
  2. Latvijā jāveido jauns arhitektūras un pilsētbūvniecības informācijas centrs, kur sadarbībā ar augstākajām mācību iestādēm attīstāmi un koncentrējami jauni pētījumi;
  3. Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir pārāk maza kvalitatīvas arhitektūras patērētāju paaudze. Arhitektūras izpratnes apgūšana jāiekļauj pēc iespējas agrāk visos pamatizglītības posmos;
  4. Arhitektūras kvalitāte jāizvirza par obligātu prioritāru prasību visos valsts un pašvaldību finansētos būvniecības pasākumos. Valstij jādemonstrē kvalitatīva arhitektūra un ieguvumus, ko tā dod.
  5. Jāstiprina pēdējos gados vājinātā kultūras mantojuma aizsardzības institūciju kapacitāte. 2010. gadā par 30 amata vietām strādājošo skaita samazināšana Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē ir mazinājusi būvniecības kvalitātes uzraudzību kultūrvēsturiskās teritorijās;
  6. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā jau tiek iekļautas arī samērā nesen radītas pašas izcilākās būves, šāda pieeja jāturpina. Tādā veidā sabiedrībai tiek dots spēcīgs signāls par to, ka izcilas radošās idejas un būves izpildījuma kvalitāte veido nākotnes mantojumu, par kurām atzinību mēs spējam izteikt arī šodien.
  7. Jāpanāk pašvaldību un tās speciālo dienestu lielāka atbildība būvniecības kvalitātes kontrolē, telpisko plānojumu, skaidru un visiem saprotamu noteikumu izstrādē, sabiedrības iesaistē un līdzdalībā savas vides kvalitatīvā veidošanā;
  8. Ir nepieciešama lielāka uzticēšanās speciālistiem, tai skaitā jaunajiem speciālistiem, vienlaicīgi, stiprinot profesionālās ētikas principus un to ievērošanu;
  9. Būvniecības procesā jāmazina pārāk smagnējā birokrātija, kura izšķīdina atbildību par būvkultūras kvalitāti. Ir jāatvēsina mūsu prāti pārspīlēta regulējuma centienos. Katrai dzīves situācijai likumu vai normu uzrakstīt nevar. Maza valsts nevar panest lielu birokrātisku slodzi. Ir jāuzticas arī sabiedrības loģiskam saprātam.

 

Juris Dambis
Dr. Arch.