Grozījumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”

Grozījumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”

13. jūnijā spēkā stāsies grozījumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Tie paredz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nosaukuma maiņu, attīstot pirms 90 gadiem aizsākto un pēdējo 25 gadu laikā veidoto kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmu un  turpmāk lielāku uzmanību pievēršot konsultācijām, padomiem un atbalsta sniegšanai kultūras pieminekļu īpašniekiem.

2018. gads ir pasludināts par Eiropas Kultūras mantojuma gadu, uzmanības centrā izvirzot kultūras mantojumu, tā daudzveidību, vērtības un aicinot ikvienu iesaistīties, lai kultūras mantojums būtu labāk sargāts, novērtēts, saudzēts, lietots un izprasts. Pārmaiņas likumā rosinātas, jo termina „kultūras piemineklis” lietošana ir novecojusi, to arvien vairāk aizstāj „kultūras mantojums”, savukārt „inspekcija” sabiedrības izpratnē vairāk asociējas tikai ar uzraudzību un sodīšanu, bet ne ar visa saglabāšanas procesa pārraudzību, konsultācijām un cita veida atbalstu, kas ir viena no kultūras pieminekļu aizsardzības nozares attīstības prioritātēm. Inspekcija tāpat kā valsts atbildīgās kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijas citur Eiropā tiks pārdēvēta par Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Lai vienādotu kultūrvēsturisku vērtību uzskaites sistēmu, kad bez valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā esošajiem vietējas un valsts nozīmes kultūras pieminekļiem dažās pašvaldībās izveidoti arī atsevišķi pašvaldības nozīmes kultūrvēsturisku objektu saraksti, paredzēts turpmāk visus kultūras pieminekļus iekļaut vienotā sarakstā, tos iedalot valsts, reģiona un vietējās nozīmes grupās. Likums paredz, ka turpmāk priekšlikumus par vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusa noteikšanu objektam un tā iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kultūras ministram iesniegs pašvaldība, saskaņojot ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Gadījumos, ja līdzīgi vai saistīti objekti atrodas vairākās pašvaldībās, priekšlikumu izstrādās Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, sniedzot arī ieteikumus to saglabāšanai un izmantošanai. Pašvaldībās, kuru administratīvajās teritorijās ir vairāk nekā 300 vietējās nozīmes kultūras pieminekļi, būs jānodrošina pašvaldības kultūras mantojuma aizsardzības dienesta izveide.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde līdz 2018. gada 31. decembrim izstrādās kritērijus objektu iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļus, lai līdz 2020. gada 31. decembrim pārskatītu sarakstā iekļauto vietējas nozīmes kultūras pieminekļu statusu, izvērtējot šo pieminekļu atbilstību reģiona vai vietējai nozīmei. 

Tā kā joprojām arheoloģijas mantojumu apdraud nelikumīgie mantu meklētāji, nolūkā radīt iespēju tiesībsargājošajām institūcijām efektīvāk aizturēt un sodīt kultūras vērtību postītājus likums papildināts ar pantu, kas noteic aizliegumu iegūt, glabāt, pārvietot un pārsūtīt un tirgoties ar senlietām, kuras pieder Latvijas valstij, izņēmumu pieļaujot vienīgi gadījumā, ja iespējams pierādīt priekšmetu likumīgo izcelsmi un saņemta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atļauja.

Likuma grozījumi paredz, ka saņemot valsts finansējumu no kultūras pieminekļu konservācijai un restaurācijai publiskā pieejamība būs jāsaglabā ne mazāk kā 25 gadus. Šobrīd Kultūras pieminekļu izpētes, glābšanas un restaurācijas programmas ietvaros valsts budžeta finansējumu izpētei, konservācijai, restaurācijai un neatliekamai glābšanai gadā saņem vidēji 100 publiski pieejami valsts nozīmes kultūras pieminekļi.  

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija kopš izveidošanas ik pa pieciem gadiem ir pārskatījusi darbības prioritātes, reaģējot uz situāciju valstī un kultūras mantojuma nozarē gan Latvijā, gan arī Eiropā. Latvija bija pirmā no postpadomju valstīm, kur kultūras pieminekļu aizsardzībā tika pieņemts jauns likums un starp retām, kur tik regulāri notikuši likuma papildinājumi. 

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ir viena no mazākajām kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijām Eiropā, bet ar nozīmīgu zinātnisko potenciālu. Diemžēl Latvijas materiālā kultūras mantojuma sistēma ekonomiskās krīzes laikā ir piedzīvojusi salīdzinoši lielāko strādājošo skaita un finansējuma samazinājumu Eiropā, savukārt pēc krīzes atguvusi vismazāko kapacitātes pastiprinājumu. Gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī kultūras mantojuma nozarē ir noslēdzies nozīmīgs posms, un ir pienācis laiks pārmaiņām. Eiropas Kultūras mantojuma gadā ieplānotās pārmaiņas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbībā vispirms ir saistītas ar tās funkcionēšanas kapacitāti, bet tālākā nākotnē – ar daudz plašāku starpdisciplināru, dialogā balstītu pieeju, plašāku sabiedrības iesaisti, atbildības pārdali.

Mantojuma saglabāšanas sistēmai jāpārvēršas par daudzveidības un radošuma virzītājspēku, tajā pašā laikā arvien vairāk cienot iepriekšējo paaudžu radītās kultūras vērtības.