Skaļākais lifts Latvijā jeb kā pasargāt klusējošo vairākumu no kliedzošā mazākuma?

Skaļākais lifts Latvijā jeb  kā pasargāt klusējošo vairākumu no kliedzošā mazākuma?

Ēka Alberta ielā 9 šobrīd ir kļuvusi par kopīpašnieku nesamierināmu kaujas laukukur savstarpējo attiecību risināšanai demagoģiski un tendenciozi tiek spekulēts ar kultūras pieminekļa jēdzienu. Latvijas vadošie arhitekti un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde izsaka pateicību “Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Alberta 9”” un tās aktīvajai priekšstāvei Brigitai Siliņai par problēmas aktualizēšanu, kā rezultātā tapušas rekomendācijas turpmākajai vēsturisko ēku labiekārtošanai – liftu iebūves aizliegumam tajos nav nedz likumiska pamata, nedz saprātīga pamatojuma.

Kopš 1880. gadā vācu firma “Siemens-Halske” izgudroja pirmo elektrisko pasažieru liftu, kas 22 metru augstumu pieveica 11 sekundēs, sākās vertikālās pārvietošanās uzvaras gājiens – nami kļuva augstāki, bet cilvēku dzīve ērtāka. Lifts izrādījās aktīvs pilsētvides veidotājs, jo nami tiecās arvien tuvāk debesīm un cilvēki cēlās līdzi. Krievijas impērijā, tāpat kā citviet pasaulē, vispirms tika lietoti ar trosēm regulējami un hidrauliskie lifti (tādi bija cara pilīs, Ermitāžā u.c.), bet pirmais elektriskais lifts tika ierīkots salīdzinoši vēlu – 1901 .gadā kādā no Maskavas īres namiem. Vai Latvijā, kas bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, kāds lifts būtu parādījies agrāk, vēl nav izpētīts, bet ir skaidri zināms, ka latviešu vadošie arhitekti lieliski pārzināja pasaules tendences un ar liftu rēķinājās kā ar stabilu vērtību nākotnē. Ceļot pilsētas greznos īres namus, vispirms tika domāts, lai tajos gribētu dzīvot cilvēki. Tam kalpoja gan mākslinieciskās vērtības, gan tālredzīgs plānojums. Iespējams, jau tolaik celtajos namos tika domāts par lifta izbūvi, bet tas izrādījās pārāk dārgs prieks, tādēļ tika atstāts kā alternatīva nākotnei – būs nauda, būs vairāk ērtību! Lielā daļā no Rīgas centra vēsturiskajiem namiem centrālās kāpņu telpas ir pietiekoši plašas, lai liftu iebūvētu arī šodien. Veiksmīgie piemēri apliecina, ka to var izdarīt eleganti un bez ažiotāžas.

Kāda ir galvenā problēma Alberta ielā 9 un par ko īsti ir šis troksnis, kas tracina pat Saeimas kabinetus? 1901.gadā tapusī ēka ir elegants jūgendstila īres nams, viens no arhitekta Konstantīna Pēkšēna meistardarbiem, kam kāpņu telpas interjeru 1937. gadā veidojis Eižens Laube. Objekts ir iekļauts valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā, kur tā vieta ir neapšaubāma. Lifta izbūvi šajā namā iniciēja paši iedzīvotāji un 2013. gadā vērsās Rīgas pilsētas būvvaldē un Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP) ar lūgumu to saskaņot. Respektējot iedzīvotāju gribu un izvērtējot situāciju, projekts tika saskaņots, jo speciālisti nepieciešamās interjera izmaiņas atzina par samērojamām attiecībā pret iegūstamo labumu. Mūsdienīgu, dzīves kvalitāti uzlabojošu risinājumu ienākšana vēsturiskā apbūvē nav konfliktā nedz ar pieminekļu aizsardzības filozofiju, nedz ar veselo saprātu un racionālo domāšanu. Šajā situācijā nebija ne normatīvu šķēršļu, ne iebildumu pēc būtības. Problēmas sākās, kad šī pati biedrība 2014. gadā lūdza izsniegto atļauju anulēt, jo domstarpības bija radušās pašu starpā. Šobrīd, kad gandrīz pēc septiņiem gadiem ir uzsākusies projekta realizācija, daļa iedzīvotāju pēkšņi ir tik sašutuši, ka pieprasa izsniegto atļauju atzīt par nelikumīgu, iesaista Saeimu, kūda sabiedrību un cenšas panākt izmaiņas likumdošanā. Kādas gan?

Ja likums aizliegtu vēsturiskās ēkās iebūvēt liftus, tad pa trepītēm mēs staigātu gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un mākslas muzejā "Rīgas birža", gan ēkā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 14, gan tajos īres namos, kur lifts šobrīd klusi un mierīgi atvieglo cilvēku dzīvi. Konkrētajā gadījumā paradokss ir tas, ka protestējošie mājas kopīpašnieki ir mazākumā, toties neatlaidīgi, tāpēc jautājuma “vai lifta izbūves izsniegšanas atļauja bijusi leģitīma” risināšanai 11. jūnijā tika sasaukta Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēde, kurai ažiotāžas dēļ pieslēdzās Saeimas, Kultūras ministrijas, Zinātņu akadēmijas un citu iestāžu pārstāvji, kā arī nozares eksperti.

Septiņu cilvēku padome arhitekta Andra Kronberga vadībā uzklausīja visas ieinteresētās puses, kas pašas nav spējušas atrast kompromisu un savstarpējā cīniņā nu iesaista plašu līdzjutēju loku. Jautājums, kā konkrēto liftu, ko vairākums iedzīvotāju vēlas, padarīt interjeram pieskaņotāku, tika atbīdīts kā mazāk būtisks, jo galvenais bija princips – “atzīstiet, ka atļauja ir nelikumīga un Dambis nesargā pieminekļus!’’ Ja pieņemam, ka visi iesaistītie speciālisti ir bijuši neprašas un tagad ir jāveic izmaiņas likumdošanā, tad ko mēs īsti sodīsim? Ja lifta izbūve tiek aizliegta vienā vēsturiskā namā, tā ir jāaizliedz citos. Tātad vēsturiskie nami zaudē īrnieku pievilcību, pilsētas centrs kļūst tukšāks, piemineklis kalpo pats sev un pamazām kļūst par spoku… Vai tā ir racionāla un mantojumu cienoša perspektīva?

Tieši par to 3. jūnijā sprieda Pēkšēna profesijas mūsdienu amata brāļi - arhitekti, kas dalījās pieredzē un ieteikumos par liftu iekļaušanu vēsturiskajos namos. Tika aktualizēti vairāki sociāli svarīgi jautājumi – cilvēki aizplūst no centra, sabiedrība noveco, pieci procenti iedzīvotāju ir invalīdi, citiem (par laimi to procents ir lielāks) dzimst bērni, pat vairāki, vēl kādam nākas salauzt kāju, nest smagas somas vai vienkārši būt nogurušam… Un kāpēc vispār jāmeklē attaisnojumi dzīves kvalitātes uzlabošanai? Ja namu saimniekiem ir līdzekļi, tad aizliegt padarīt ērtāku dzīvi pašu īpašumā būtu visai dīvaina attieksme. Jautājums – kādu arhitektonisko, māksliniecisko risinājumu izvēlēties, kur un kā ieprojektēt liftu, kādus materiālus lietot un kādu apdari veidot – tas jau ir katra konkrētā projekta veidotāju kompetencē, kur estētiskās ambīcijas jāsaskaņo ar finansiālajām iespējām. Tieši tādēļ šīs arhitektu diskusijas rezultātā ir tapuši ieteikumi par šo aktuālo tēmu – kā ar lifta iebūvi palīdzēt vēsturiskam namam un tā iedzīvotājiem, kā centrā saglabāt īrniekus un neizputināt īpašniekus.

Abi šie dokumenti:

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēdes lēmums, kas tapis kā atbildes tēzes Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, un arhitektu diskusijas rezultātā tapušie ieteikumi “Jauni lifti vecās ēkās ir pieejami klāt pievienotajās saitēs, taču to izpētei ir nepieciešams laiks, patstāvīga domāšana un spēja neuzķerties uz “Alberta 9” publiskotajiem saukļiem par “kultūras pieminekļu demolēšanu un postīšanu”. Diemžēl publiskajā vidē vairāk ir pamanāms konfliktējošais mazākums, kas skaļāk kliedz, nevis tas vairums, kas notiekošajai lifta būvei piekrīt, izturas klusāk un dara katrs savu darbu.

 

Elvita Ruka,
Mg.art., NKMP speciāliste sabiedrisko attiecību jautājumos

Attēlā - lifts kāpņu telpā Blaumaņa ielā 11/13, K.L. Rožlapa